?

Man viss ir labi un viss ir izdevies. Citi žēlojas, ka pietrūks vecais gads. Nu labi, skatoties emocionāli, tas tiešām ir milzīgs solis pretī kaut kam jaunam, bet īsti jau nekas nemainās. Mainās cipari, mēs nomainam kalendāru un viss. Kāds apņemās kaut ko jaunu, bet pārsvarā tā ir tikai ūdens liešana. Un skatoties uz manu 2011. gadu... Es laikam no blondīnes esmu kļuvusi par bruneti. Tas tāds lielākais notikums (akd, nu nē, pasaules notikums). Vasara? Izgāju cauri uguns kristībām un nekad nepieļaušu tādas kļūdas. Pazaudēju daudz ko, bet es darīšu visu, lai to atgūtu. Vismaz kaut ko iemācījos. Vēl skolas... Izvēlējos un nomainīju. Viss skaidrs. Tikai nezinu vai izdarīju pareizo izvēli. Pašlaik liekas, ka nē. AK, JĀ. Par draugiem runājot. Pazaudēju, atguvu, ieguvu. Sapratu kas un kā, kas par štellēm vispār notiek. Un tad kapēc es neraudu un nekliedzu spilvenā, ka es gribu visu atpakaļ? Jo es beidzot dzīvoju nākotnei. Mani pie pagātnes nepiesaista vairs nekas. Es sapratu, ka visu slikto/labo radīju savā fantāzijas pilnajā galvā. Un man beidzot ir tāds sasodīts vieglums iekšā. Es vairs neiedziļinos sviestainās lietās. Tā kaut kā. Un man tiešām ir vienalga. Cik tas ir jēli un skaisti.

Es ieliktu arī 2011. gada labāko bildi. Bet man tāda nav. Man visas ir pārāk labas un atmiņainas (es atkal izgudroju jaunu vārdu). Bet nu, tad... Tāds šī gada februāra sveiciens no manis.