es šodien esmu... nezinu. pirmo nedēļu ceļos no rīta ar domu ''es tik ļoti negribu uz to skolu''. bet es neko nevaru izdarīt. es neiešu prom un visu nepametīšu dēļ kaut kādām mēsnijām. bet nāk vēmiens jau paskatīties uz tiem iedomīgajiem purniem. es viņām lieku svētu mieru, bet viņas bojā man dzīvi. un kapēc es raudu? varbūt es vienkārši esmu vājš cilvēks. es nevaru izturēt to pretīgo sajūtu. linda teica, ka viņas ir vienkārši izaugušas par ātru, bet es vēl neesmu un negribu izaugt. un otrais, viņām skauž. bet es nezinu. kas viņām var skaust? neesmu miljonāre, nav man nekādas prada un gucci lietiņas. kas vēl varētu skaust... tas, ka es vienmēr par kaut ko smejos un esmu priecīga? nu ak dievs, tur patiešām jābūt slimam cilvēkam, lai skaustu kaut kas tāds. es nezinu... kaut to *&#$* laiku varētu pagriezt atpakaļ. nu jā, to jau var saukt par vidusskolu ar mēsnijām priekšgalā.
nu jauki, nočakarēts garīgais un negribu rādīties skolā. varbūt tiešām sākt klaiņot, lai nebūtu jāiet uz skolu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru